Filozofiski sarežģīts darbs, kurā cilvēks cīnās ar saviem apspiedējiem [reliģiju un politisko varu] par savu iekšējo / emocionālo brīvību un cenšas atbrīvoties stereotipiem un sirdsapziņas pārmetumiem. Man gan labāk patīk viņa oriģinālais nosaukums – „Les Mouches”
Franču rakstnieks Sarts [1905-1980] šo darbu esot sarakstījis 1943 gadā – šis ir viens no viņa pirmajiem darbiem, kas nozīme, ka viņam bijusi uzkrāta liela iepriekšējā emocionālā / filozofiskā bagāža. Lugā ir izmantotas Elektras kults, kuru izmantoja antīkās Grieķijas rakstnieki: Sofokls, Aishils un Eiripīds.
Ammm... Ja lasa lugu vienu pašu, bez kādas papildinformācijas, tad varētu būt pagrūti uztvert / saprast notikumus, bet ar nelieliem paskaidrojumiem šis darbs nemaz nelikās tik sarežģīts. Centrālā darbojošās persona ir Orests – cilvēka tēls, kurs ir ieradies pilsētā kopā ar savu pavadoni Pedagogu –prāts, zinātne, loģika, lai atriebtu sava tēva slepkavu Egistu - varas simbols, kurš ir apprecējis Oresta māti Klitaimnestru – iekāre un lai atbrīvotu savu māsu Elektru - emocionalitāte. Ieradies pilsētā viņš ir spiests saskarties ar Jupiteru – dievs, dievbijība, daba, reliģiozitāte, dabiskā kārtība, kurš pilsētu tur savā pakļautībā un „čakarē” cilvēkus.
Lugas sākumā Orests ar Pedagogu ierodas savā dzimtajā pilsētā, kuru pameta, kad bija vēl pavisam mazs. Pilsēta, kura ir Jupitera pakļautībā ir netīra – pilna puvuma, mušu – sirdsapziņā, iekšējie pārmetumi un smirdoņas. Cilvēki staigā melnās / sēru drēbēs un kautrēdamies bēg prom, ja viņiem jaunie pilsētas viesi jautā ceļu. Tulkojums – brīvdomājošs, izglītots cilvēks ierodas pilsētā, kurā cilvēki ir izteikti reliģiski. Iespējams šeit domāta kristīgā baznīca, kas principā ir vieni vienīgi meli. Cilvēki šeit staigā pieminot mirušos un pielūdzot neesošas lietas, kas arī liedz viņiem attīstīties. Jupiters ir pilsētas valdnieks un viņš it kā pārtiek no tā, ka cilvēki sēro. Tas pats ar baznīcu – tā visu laiku piemin vēsturiskus faktus un personas, kuras SEN jau ir mirušas. Jo tādā veida var panākt, ka cilvēki veic ziedojumus baznīcai un baznīca kļūst varenāka un spēcīgāka.
Egists ik gadu pilsētā rīko svētkus, kuros piemin mirušos. No kādas alas tiek atvelts akmens bluķis un no tiek ārā izlaisti mirušo gari un dvēseles, kuras redz tikai Egists. Viņam ir svarīgi, lai ceremonijā valdošā dzimta būtu pilnā sastāvā un tajā piedalītos arī Elektra. Procesija sākas. Tiek atvelts bluķis un „izlaisti” mirušie. To ka nekādi mirušie netiek izlaisti zin Orests, kā izglītots cilvēks un vadošā dzimta, kā to vēlāk atklās Klitaimnestra sarunā ar Egistu: „... Vai tad esat aizmirsis, ka pats izdomājāt šīs pasaciņas tautai?” Simbolizējot, ka politiskā vara tik daudz melo tautai, ka pati sāk noticēt saviem meliem. Bet atpakaļ pie ceremonijas. Elektra kā dumpiniece ierodas baltās drēbēs un līksmā noskaņojumā. Šinī epizode šķiet viņa vairāk simbolizē kaut kādus antīkos uzskatus par bērēm, kuri pastāvēja Francijas teritorijā dzīvojošajām tautām pirms šeit ienāca Kristīgā baznīca. Jo viņa saka Egistam šādu tekstu:” No saviem mirušajiem es nebaidos un gar jūsējiem man nav daļas”, kas ļoti labi raksturo pasaulē valdošo kārtību, ka kristīgā baznīca klaiņo apkārt pa pasauli un uzspiež nevainīgiem cilvēkiem, kuriem ir pašiem savi dievi, savas paražas kā godināt aizgājējus, savas muļķības. Sēžat savā Vatikānā un pielūdzat savi kristu cik jums tīk – galvenais liekat mierā citus. Nevajag viņiem uzbāzties ar savām fantāzijām.
Vēlāk ceremonija beidzas un Orests atzīstas Elektrai, kas viņš patiesība ir. Elektra lūdz nogalinat viņas vecākus, kuri ir viņu paverdzinājuši visus pēdējos 15 gadus. [Nezinu kāpēc šeit figurē tas skaitlis 15 – iespējams tas kaut kā saistīts ar valdošo varu francijā]. Orests nogalina Klitaimnēstru un Egistu, bet Elektra vairāk negrib doties prom – Jupiters ar savām mušām ir sagrozījis viņai prātu. Ierodas Pedagogs un paziņo, ka ap pili ir sapulcējušies ļaudis, jo viņi ir uzzinājuši, ko izdarījis Orests. Viņš liek atvērt durvis, lai glābtos no Erīnijām – tradīcijas, aizspriedumi, sirdsapziņa. Pedagogs tā arī izdara un Orests aiziet ar visām Erīnijam skrienot pakaļ. To laikam var tulkot, ka izglītotais, brīvais cilvēks var gāzt varu un darīt, ko grib, bet no saviem aizspriedumiem viņš nekad neatbrīvosies. Orests nepaliek uz vietas – viņš dodas izpētīt pasauli. Un tieši to arī vajag darīt mūsdienu / todienu [kad luga tika sarakstīta] cilvēkam, ja viņš iesprūst vienā vietā pārāk ilgi – doties apskatīt pasauli un saprast, ka tā ir ļoti dažāda un tūkstošiem veidu, kā nodzīvot dzīvi un uzskati par to kāpēc mēs šeit esam.
Man jau „konkrēti” apnikt visa šī moralizēšana un meli ar kuriem ir visu laiku ir jācīnas. Kāpēc cilvēki nevar reiz beigt ņemties un dzīvot „normāli”, bez meliem. Tas laikam, kā tam Egistam, ka viņš pats sak ticēt saviem meliem un ir sapinies tik tālu, ka nevar bez tiem vairāk dzīvot.
Interesanti cik ilgi vēl tiks darināti šādu veidu darbi – kad beidzot būs uzrakstīts par visām tēmām? Tad iespējams būs lielākā kultūras sabrukšana, kāda jebkad ir bijusi uz zemes. Kad būs uzņemtas visas filmas, izdziedātas visas dziesmas....
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru