Gerhards Hauptmanis „Nogrimušais Zvans”

  Darbu 1896 gadā esot sarakstījis vācu dramaturgs Gerhards Hauptmanis [Gerhart Hauptmann], kurš 1912 gadā saņēma Nobela godalgu literatūrā.

  Hmmmm... Kopumā ņemot diezgan sarežģīts darbs. Teksts viegli lasījās [izņemot vietas, kur runāja vecā Vitiķene], bet šī iemesla dēļ varēja paskriet garām nozīmīgām vietām – ko es arī droši vien izdarīju. Lugā ir daudz dažādu mistisku tēlu, kuriem noteikti ir kāda simboliska jēga, kuru pagaidām neesmu kaut kā sapratis.

  Vācu teiku drāma -  pirmie trīs vārdi, kuri seko uzreiz pēc autora un darba nosaukuma. Tātad pietiekoši svarīgi, ja jau tie tur ir ielikti. Bet ko tas nozīmē? „Teiku drāma” – liek domāt, ka darbs tapis pārveidojot / iespaidojoties [vairāk vai mazāk] no tautas folkloras materiāla. No kādas? No vācu – tātad saknes meklējamas ģermāņu tautas darbos.

  Pirmos divus cēlienus izlasīju skolas bibliotēkā, kamēr bija „brīva” lekcija. Sākumā neko daudz nezināju par darbu un arī nezināju, ko no tā sagaidīt. Tāds nosacīts pārsteiguma moments bija dažādo misticistisko tēlu parādīšanās- Nikelmanis, Mežainis, Rūtiņa. Viņi tika attēloti it kā „labās” meža radības, kuras kaut kur kalnos dzīvo savu mazo dzīvīti un nevienam lieki neuzbāžas. Tad cik sapratu, blakus esošā ciemata iedzīvotāji izdomā ierīkot kalnos baznīcu. Un kas gan tā būtu par baznīcu, ja tajā nebūtu torņa ar savu kārtīgu zvanu, kurs varētu pieskandināt visu tuvāko apkārtni. Diemžēl šī zvana skaņas nogalināšot visus meža elfus un citas radības, kuras rūpējas par meža kārtību un tīrību - šinī brīdī likās skaidrs, ka Nikelmans [ūdeņu pavēlnieks], Mežainis[meža zvēru un augu uzraugs. Viņa tēla aprakstu vēlējos īpaši izcelt: Meža gars ar āža kājām, kazas bārdu un ragiem pierē atlec uz pļavu jocīgos lēcienos]  un Rūtiņa simbolizē nevainīgo pagānu valstu nevainību un mitoloģiskos uzskatus, bet Indriķis [zvanu lējējs] un citi ciema iedzīvotāji nežēlīgos kristīgās baznīcas ticības uzspiedējus. Šķiet tāpēc šajā darbā aktīvākās personas ir mācītājs [kurš simbolizē ticību ko nesa kristīgā baznīca], skolotājs [kurš simbolizē veidu kādā baznīca ar viltu ieviesa savu ticību – ceļot skolas un it kā „izglītojos” sabiedrību] un bārddzinis [kurš simbolizē nežēlīgu slepkavu, un to kas notika ar tiem cilvēkiem, kuri nepieņēma kristīgo ticību]. Tāpēc viņi visur dodas kopā un neparādās atsevišķi vieni paši. Šīs meža radības brīvi dzīvo savā nodabā nevienu netraucēdamas, bet tad ierodas Indriķis ar savu zvanu [ticību] un nevienam / vietējiem nejautājot vai viņi to vispār vēlas, sāk celt baznīcu. Un protams, kad zvana skaņas izpletīsies tad aizies bojā visas vietējās radības – mitoloģiskie uzskati, ticējumu, paražas. Šinī brīdī meža radības sāk pretoties un „nogrūž” jauno zvanu ar visiem ratiem un zirgiem aizā / ezerā, kas protams padara viņus par vainīgiem, jo ir uzbrukuši taisnīgiem / nevainīgiem dieva vārda sludinātājiem. Šeit atkal var vilkt kaut kādas paralēles ar Kalderona lugu „Dzīve – sapnis”, kur ir spriests par to kas ir taisnība. Protams, ka tādas vienas taisnības nav un katram tā ir pašam sava. Protams visās situācijās kādam būs taisnīgāka taisnība nekā otram.

  Pēdējos trīs cēlienus lasīju autobusā braucot no „laukiem” uz Rīgu. Šo trīs cēlienu notikumus, gan kaut kā nesapratu – tātad pēc kritiena aizā Indriķis nonāk kalnos, satiek Rūtiņu un viņi viens otrā iemīlas. Indriķis nolemj kalnos būvēt savu baznīcu un ciema ļaudis uz viņu dusmojas jo novērsies no sākotnējās ticības un nostājies it kā pret viņiem. Ciema ļaudis nāk Indriķim uzbrukumā un vienīgais kurš var glābt Indriķi ir Nikelmanis, bet kā atlīdzību viņš grib, lai skaistā Rūtiņa ar viņu precas- tā arī notiek, bet Indriķis beigās vienalga mirst. Šajos visos notikumos, gan kaut kā neiebraucu. Indriķis ir mainījis savus uzskatus / ticību un ciema ļaudis nāk viņam atriebties. Ko tas nozīmē? Ja viņš simbolizē kādu no reālajiem ticības izplatītājiem tad sanāk, ka tā persona ir mainījusi savus uzskatus – sapratusi kristietības patieso būtību: slepkavot, iznīcināt un iegūt totālu varu, un cenšoties atdarīt savu nodarījumu cīnās un aiziet cīņā bojā. Bet kāds tam visam sakars ar tām meža radībām? Nikelmaņa spēju glābt Indriķi varētu tulkot, kā Indriķa grēku izpirkšanas variantu. Savu kļūdu viņš varētu labot un atdarīt cilvēkiem, ja pieņems faktu, ka pagāniem ir sava ticība un nevajag viņiem uzbāzties ar kaut ko viņiem svešu un nevajadzīgu. Bet kāpēc Rūtiņai bija viņš jāprec? Domāju šis ir Hauptmaņa ieguldījums oriģināldarba maiņā, lai padarītu lugu dramatiskāku: Rūtiņai ir jāatsakās no saviem principiem un uzskatiem [ka Nikelmanis ir vecs, slapjš un pretīgs radījums kuru viņa nekad neprecetu], lai glābtu savu mīļoto.

  Kopumā interesants darbs, jo viņā ir šie te tautas teiku notikumi, kuri atspoguļo ticības uzspiešanu varas iegūšanai. Un ir arī „modernais” piesitiens, kurš drusku atgādina tādu „ziepju operu” ar atmiņas zaudēšanu un iemīlēšanos nabaga meitenē. Darbs iespējams atkal atjaunināts, lai cilvēkiem atvērtu acis un parādītu, ka nekas liels jau nav mainījies kopš seniem laikiem un vēl joprojām pastāv varas kāri cilvēki un lai brīdinātu par baisajiem nākotnes notikumiem, kuri varētu pienākt, ja sabiedrība neko nedarīs lietas labā.