Stāsts par kādu mazpilsētiņu, kurā politiskās / ekonomiskās intereses nonāk pretrunā ar vārda brīvību un taisnīguma principiem.
H. Ibsens šo darbu esot sarakstījis 1882, kā atbildi tautas protestiem pret viņa iepriekšējā gada veikumu – lugu „Spoki”, kas tobrīd bija sacēlusi lielu skandālu tautā.
Darbība norisinās, šķiet kādā Norvēģijas ciematā, kurā visa dzīve norisinās ap nesen uzbūvēto peld iestādi, kura pievilina tūristus un nes pilsētai ienākumus. Peld iestādes galvenais ārsts - Stokmanis [Dr. Toms Stokmanis], kurš ir viennozīmīgs ideālists un cīnās par taisnību un sabiedrības labklājību, ir atklājis, ka peld iestāde ir izbūvēta nepareizi un tās netīro ūdeņu dēļ cilvēkiem draud saindēšanās. Viņš grasās publiskot savu atklājumu, kas varētu nozīmēt, ka peld iestāde ir jāslēdz. Tas atkal nepatīk viņa brālim P. Pārzinim [Pēteris Stokmanis – pilsētas pārzinis, policijas priekšnieks un peld iestādes valdes priekšēdētājs, kā arī Stokmaņa, šķiet, vecākais brālis]. – kurš peld iestādes gadījumā ciestu zaudējumus. Starp abiem arī izceļas galvenais konflikts, jo Stokmanis cīnās par taisnību, kura var kaitēt P.Pārzinim, kā peld iestādes valdes priekšsēdētājam, jo viņš gūst nesliktus ienākumus no iestādes. Tāpēc P. Pārzinis izmanto savu publisko stāvokli, lai cīnītos pret Stokmaņa nodomiem. Sākuma lielākā daļa, ja ne visi, pilsētas iedzīvotāji ir PAR Stokmaņa atklājuma publicēšanu un viņu atbalsta. P. Pārzinis to uzzinādams ķeras klāt pie sabiedrības mulsināšanas un cenšas iestāstīt, ka peld iestādes slēgšana / remonts varētu nākt par sliktu pilsēteles ekonomikai, jo tūristi vairāk pie viņiem nebrauks. Un, ka peld iestādes remonts būs jāsedz no pilsētas budžeta – tas nozīmē, ka par remontu būs jāmaksā VISIEM pilsētas iedzīvotajiem. Un tas tikai VIENAS personas atklājumu dēļ. Lēnām vien viņš panāk, ka sabiedrība ne tikai neatbalsta Stokmani, bet pat nostājas PRET viņu. Drīz vien pretpoli apgriežas otrādi un „sliktais” tēls, P. Pārzinis, kurš galvenokārt bija atbildīgs par peld iestādes nepareizu ierīkošanu, kļūst par pilsētas varoni, jo ir apturējis cilvēku, kurš gribēja nodarīt pilsētai un tās iedzīvotajiem „sliktu”. P. Pārzinis savas personiskās intereses nosaucot par „sabiedrisko domu” ir pārvērtis iepriekš mīlēto Stokmani par „tautas naidnieku”, kurš tagad ir izstumts no sabiedrības. Viņa centieni atklāt patiesību ir izgāzušies un tagad viņam ir radies personisks naids pret P. Parzini. Līdz pat lugas beigām viņš saglabā savu nostāju un uzskatus, kā tas īstam traģēdijas varonim, kurš cīnās par sabiedrības interesēm, pienākas. Lugas beigās viņa darbība jau ir grūti atšķirama no neprāta, bet viņš vienalga fanātiski aizstāv savus uzskatus.
Luga ir ekranizēta 2 reizes:
- 1989 to izdarīja Satyajit Ray uzfilmējot filmu Ganashatru- Un 2004 gadā paši norvēģi [Erik Skjoldbjærg] šo lugu izmantoja par pamatu savam darbam „The strongest one is the one who stands alone”. Filmai nosaukums ir aizgūts no kāda Stokmaņa izteiciena.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru