Tā kā man arī šis tas ir jālasa, tad pa reizei iespamošu arī kādu rakstīta darba aprakstu.
Baznīcas tēma man ir ļoti mīļa un par to pēdējā laikā esmu runājis un rakstījis diezgan daudz. Bija prieks lasīt šo lugu un atkal pārliecināties, ka arī „tajos” laikos bija cilvēki, kuri nepieņēma visu ko viņiem centās „iebarot”.
Moljērs „Tartifu” esot sarakstījis 1664 būdams 42 gadu vecs. Tas bija laiks, kad baznīcai bija lielāka ietekme, kā jebkad. Un lai dievs stāv man klāt, ceru ka arī nekad vairāk nebūs.
Grāmatā bija rakstīts, ka vārds „Tartifs” nozīme „krāpnieks”, lai gan vārdnīcā šādu tulkojumu neatradu. Bet ja pieņemam, ka grāmatā rakstītais ir taisnība, tad tas ļoti labi izskaidro / apraksta galveno lugas varoni, kurš tā arī saucas – Tartifs. Lugas sākuma viņš tiek atainots, kā reliģiozs cilvēks, kurš vienai daļai varoņu patīk, bet otrai ne visai. Laikam viņi nojauš, kādi ir patiesie garīdznieka plāni. Grāmatā nebija precīzi aprakstīt KĀ, bet Tartifs ir panācis, ka bagāts, lētticīgs muižas īpašnieks [Orgons], viņam ir atdevis savu īpašumu. Dieva kalps pratīšot labāk izmantot īpašumu – tāda bija galvenā doma. Daži no attapīgākajiem varoņiem cenšas Orgonam atklāt patiesību, bet viņa stiprā pārliecība neļauj uzreiz saskatīt Tartifa plānus. Pagrieziena punkts lugā iestājas, kad Tartifs ierodas muižā pie Orgona ģimenes ar „tiesu izpildītājiem” un paziņo, ka Orgonam ar ģimeni ir jāizvācas no mājas vienas dienas laikā. Viņš pat ir ataicinājis līdzi dažus spēcīgus vīrus, lai „palīdzētu” izvākt mantas no mājas. Šeit beidzot Orgons saprot, kas Tartifs ir par vīru un kādi ir viņa nodomi. Viņš vēršas pie tiesībsargiem, bet tā kā pats viņš ir atdāvinājis īpašumu Tartifam viņš ir bezspēcīgs. Visu šo beigu posmu Tartifs saglabā savu melīgo / pretīgo baznīcas pieklājību. Šeit ļoti labi / tieši tiek parādīts, kāda ir vara baznīcai, cik tā ir liekulīga un cik „parastais” cilvēks ir bezspēcīgs tās priekšā. Par pretīgi ir domāt, lasīt un rakstīt, par baznīcas konceptu kā tādu...
Lugas beigas gan bija negaidītas, diezgan vienkāršas un neapdomātas. Bet iespējams arī tas ir baznīcas dēļ. Moljērs pēc savas dabas bija skandaloza personība un šis darbs ĻOTI nepatika baznīcai – bet kā gan tā varētu patikt, ja atklāj patieso baznīcas būtību: melošanu un krāpniecību. Tāpēc lugas beigās Tartifa līdzi paņemtie likumsargi, pēc viņa pavēles arestēt Orgonu, arestē pašu Tartifu un atklāj patiesību, ka viņš ir meklēšanā izsludināts noziedznieks, kurš tikai uzdevies par baznīcēnu. Nekustamie īpašumi tiek atdoti saimniekiem un visi pēc tam dzīvo laimīgi. Pēc lugas sarakstīšanas baznīca esot aizliegusi Moljēram viņu izplatīt, iestudēt izrādi un pat vienkārša lugas lasīšana ikvienam draudēja ar nāvi. Tāpēc Moljērs lugu pārrakstīja un centās mīkstināt baznīcas tēlu. Iespējams, ka arī šī versija ir viena no labotajām. Par laimi „valdība”, kurai tomēr bija lielāka teikšana nekā baznīcai, atbalstīja Moljēru un ļāva viņam rakstīt šādus darbus.
Kā jau rakstīju, luga esot bijusi aizliegta jebkādā formā, kā arī jebkāda veida publiskās izrādes. Bet Luga bija ļoti iecienīta un tika uzvesta privātās izrādēs sabiedrības augstākajās aprindās.
Luga ir neskaitāmas reizes iestudēta dažādos teātros, bet mani vairāk interesē šā darba ekranizējumi, kādi ir divi:
- Pazīstamā vācu kinorežisora Mūrnava 1926 gada filma Tartuffe
- Un nedaudz "jaunāka" , 2007 gada filma Molière, kura stāsta par kādu reliģiozu krāpnieku [Tartifu], ar kuru saskaras Moljērs un šī cilvēka "iespaidots" viņš arī saraksta lugu.
Ceru, ka drīzumā noskatīšos kādu no šīm filmām un ja tā būs tad apraksts iespējams parādīsies tepat.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru