Pēc abu iepriekšējo [„Trīsgrašu operas” un „Tartifa”] darbu neloģiskajām beigām, šī jau bija stipri interesantāka literatūra. Darbs ir sarakstīts 1635 vai 36 gadā un ir viens no vispopulārākajiem, visvairāk pētītajiem un aprunātajiem spāņu tautības rakstnieka Pedro Kalderona de la Barkas [Pedro Calderon De La Barca] darbiem.
Luga sarakstīta Spāņu inkvizīcijas aktīvākajā darbības posmā un liek domāt par to, kas ir īstenība un ko mēs uzskatām par patiesību. Patiesība ir tā ko mums pasaka / atklāj, kāds cits un pilnīgu patiesību uzzināt nekad nav iespējams. Bet no otras puses patiesība ir tas ko mēs zinām un priekš mums tā IR patiesība.
Lugā galvenais tēls ir Polijas karaļa dēls Sigismunds [Segismundo]. Viņa tēvs Basils [Basilio] viņu ir ieslēdzis tornī, jo ir pareģojums, ka viņš novedīs postā Polijas karaļvalsti savas ātrās dabas, neiecietības, nežēlības dēļ. Šinī momentā varētu saskatīt kaut kādas līdzības ar antīkās Grieķijas darbiem, kur visi pareģojumi piepildījās un liekas, ka jau ir zināms lugas iznākums...
Luga ir sadalīta 3 cēlienos – 3 dienās, kur katra diena iezīmējas ar saviem notikumiem. Šeit gan ir nesakritība ar grieķu filozofu uzskatiem par lugu darbības garumu, kuri uzskatīja, ka lugas darbībai ir jānorisinās 24 stundās – vienas diennakts laikā. Pirmajā dienā, kā ierasts tiek atklāti cilvēku likteņi un visi iepriekšējie notikumi, kuri noveduši līdz šādai situācijai: Basilam ir pareģots, ka ja viņa dēls pārņems varu valstī, tad valsts aizies bojā viņa nemakulīgās valdīšanas dēļ. Tādēļ Sigismunds ir ieslēgts tornī, iekalts ķēdēs. Bet Basils netic pareģojumam un grib redzēt, kas notiks, ja dēls tiks pie valdīšanas. Antīkās Grieķijas darbos visi pareģojumi piepildījās. Un varētu uzskatīt, ka pareģojums atklāj nākotnes notikumus un tu zini patiesību par nākotni. It kā jau nav jēgas pretoties pareģojumam, bet lai pierādītu pareģojumu patiesību, grieķi centās izvairīties no gaidāmajiem notikumiem, bet lai vai ka viņi censtos no likteņa viņiem neizdevās izvairīties. Skatoties no šāda skata punkta - pareģojums ir vienīgā zināmā patiesība no kuras nav iespējams izvairīties, ko arī cilvēkiem nevajadzētu darīt, bet censties pieņemt likteni un mācīties ar to sadzīvot, ko patiesībā arī izdarīja Besils atbrīvojot savu dēlu Sigismundu. Šajā momentā Basils atļaujas apstrīdēt likteni un grib redzēt vai viņš piepildīsies. Un tai pat laikā, pēc vairākiem gadiem, viņš pieņem liktens noteikumus un grib censties ar tiem sadzīvot. Viņš pieņem to, ka tādēļ jau to sauc par likteni, ka no tā nav iespējams izvairīties un viņā vairāk negrib atlicināt gaidāmos notikumus. Viņš, kā vīrietim, karalim pienākas, pieņem spēles / liktens noteikumus un stājas tiem pretī.
Otrajā dienā Sigismunds ir „atbrīvots”, ietērpts galma dranās un „ievietots” pašā galmā. Viņš pamostas un visi pret viņu izturas, kā pret karali. Šeit uzreiz gribas vilkt paralēles ar latviešiem tuvo darbu „Žūpu Bērtulis”, kas ir Ludviga Holberga darba „Kalnu Jepe” tulkojums. Tā ir komēdija, kurā tiek stāstīts par kādu zemnieku, kurš piedzeras / atslēdzas un kamēr viņš ir bezsamaņā, tiek pārģērbs par kungu un aizvests uz muižu, lai par viņu pasmietos. Kā man vēstī interneta resursi, tad „Kalnu Jepe” ir sarakstīts 1722 gadā, bet „Dzīve – sapnis” ir sarakstīts nepilnus 90 gadus agrāk – tā kā iespējams, ka ietekme ir bijusi tieši otrādāka: L. Holbergs ietekmējies no Kalderona.
Par Sigismundu. Galmā viņš diezgan labi iejūtas savā jaunajā lomā un izgāž savas dusmas, par entajiem gadiem ko pavadījis saslēgts, uz nevainīgiem cilvēkiem. Sigismunds dusmās pat nomet no balkona, kādu kalpu par nepaklausību. Karalis Basils redzēdams, ka pareģojums sāk piepildīties un Sigismunds ir dusmīgs, nikns valdnieks, liek dēlu iemidzināt un atkal saslēgt važās – tā arī notiek.
Trešajā dienā Sigismunds pamostas atkal ieslodzījuma un nodoma, ka iepriekšējā diena bijis tikai sapnis. Sapnis kurs viņam patika. Viņš saprot, ka šis sapnis viņam tika liegts, jo viņš bija pārāk nežēlīgs un apsolās nākamreiz būt savaldīgāks, ja tāds sapnis kādreiz atkārtosies. Pēc neilga laika cietumā ielaužas kārtībsargi un atbrīvo Sigismundu – tagad viņš ir pilnība apmulsis un vairāk nesaprot, kas ir sapnis, kas nē, bet atceroties savu solījumu viņš vairāk netrako un ir daudz savaldīgāks, jo baidās ka šis „sapnis” atkal varētu beigties, ja viņš atkārtos iepriekšējās kļūdas.
Luga droši vien ir rakstīta, lai liktu cilvēkiem padomāt par to kas ir patiesība un ko mēs par tādu pieņemam. Patiesība / īstenība pastāv tikai tagadnē – reālajā darbības notikumu laikā. Pēcāk atstāstītu šo notikumu nevar uzskatīt par patiesu jo parādās subjekts ar savu skata punktu un viedokli. 17 gadsimtā šī tēma varēja būt diezgan aktuāla, jo tanīs laikos taisnība bija tiem kam bija vara – karalim – galmam un baznīcai. Kas notika 17 gs., lai Romas katoļu priesteris sarakstītu šādu darbu un filozofētu par patiesību un šķitumu? Inkvizīcija – baznīcas visnežēlīgākā ticības uzspiešanas forma. Droši vien daudzi protestēja pret tā laika notikumiem un sūdzējās augstāk stāvošiem cilvēkiem. Neesmu pētījis ko Kalderons gribēja aizstāvēt ar šo darbu – inkvizīciju vai nevainīgos ļaudis. Bet acīmredzot jautājums par notikumu precīzu atainošanu ir bijis aktuāls...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru