Hmmm... Pirmais raksts radās izrādes izraisīto emociju uzplūdā – šis pēc sarunām ar kolēģiem, paziņām un citu darbu izpētes – it sevišķi Dantes „Dievišķās komēdijas” un plānots vairāk par pašu izrādi un tanī izmantotajiem elementiem.
Pēc „Dievišķās komēdijas” numeroloģijas, sāku domāt vai arī šajā darba ir parādīti / ieslēgti kādi cipari. Un ir. Rūpīgāk papētot ir. Un tie paši Dantes dievišķie / svētie cipari 3, 4 un 7. Izrādes pašā sākumā skatuve ir sadalīta 7 daļās, kas ir cilvēka simbols. Un tas sastāv no diviem citiem cipariem – 3 un 4. 3 ir svētās trīsvienības simbols, kas simbolizē garīgās lietas un 4 ir praktisko, materiālo lietu apzīmējums – zeme, uguns, ūdens un vējš.
Uz skatuves bija stilizēti atveidota padomju laikos būvēta bloku ēka. Tai divos stāvos bija attēlotas pa 3 telpām. Augšējie 3 stāvi simbolizēja svēto trīsvienību. Tas ļoti labi nolasījās pēc šajās telpās ierīkotajiem rekvizītiem.
Pirmā telpa no kreisās puses [no skatītāju skatu punkta skatoties], kur bija ierīkota kādas budistes [vai kas tamlīdzīgs, no tāluma labi nesaskatīju] istaba, ļoti labi attēloja / simbolizēja Dievu Tēvu. Kā Latvijas Evanģēliski Luteriskā Baznīca pati raksta:”Viņš ir pirms visa un pāri visam.” Un ja cilvēks skatuvi lasa, kā grāmatu, no kreisas uz labo pusi, tad tieši šī telpa sanāk vispirms.
Otrā telpa protams simbolizē Dieva Dēlu, jo viņš „- Jēzus Kristusir mūsu Pestītājs, Glābējs, kurš nācis pasaulē, lai mirtu par mūsu grēkiem, tāatbrīvojis mūs no grēka varas un darījis mūs par Dieva bērniem.” Un tieši šinī istabā dzīvojošā sieviete uzņēmās upurēties mūsu citu dēļ un piekrita laist pasaulē bērnu, lai veicinātu Latviešu populāciju.
Trešā istaba sanāk Dievam Svētajam Garam, jo arī tīri skaitliski šī sanāk trešā telpa. Un šis svētais gars ļoti labi arī tika atainots izrādē ar piepūsto prezervatīvu palīdzību, kuri piepūsti lidinoties pa gaisu ļoti tieši atgādināja kādus garus, dvēseles, spokus. „Dieva trešā Persona, kuramājo katrā kristīgā cilvēkā...” – nu kuram „normālam” cilvēkam gan šodien nav līdzi prezervatīvi? Nu ja ne līdzi ikdiena, tad mājās jau nu glabājas noteikti. Un šis vienmēr klātesošais prezervatīvs arī ļoti labi simbolizē vienmēr klātesošo Dievu Svēto Garu. Šī arī bija telpa no kuras nebija dzirdama neviena skaņa, izņemot to šāvienu pirmā cēliena beigās, jo gari taču nerunā – viņi ir klātesoši, bet par viņiem ir grūti nojaust – viņi lidinās starp mums un reti kurš viņus pamana un pievērš tiem uzmanību, bet kad tas notiek tad tas saceļ tādu ažiotāžu, kā negaidīts pistoles šāviens.
Tātad šīs trīs augšējās telpas veido vienu veselumu – vienu stāvu – tāpat, kā svētā trīsvienība veido vienu dievu. Un tā kā garīgās vērtības ir augstākas par materiālajām lietām, tāpēc arī šīs telpas ir izvietotas augstāk par pārējām.
Nākamā telpa, pirmā pa kreisi, simbolizē ūdeni, kas izrādē ļoti labi arī tika attēlots, jo nevienā citā telpā nebija izmantots šis elements.
Otrā telpa bija uguns, jo uguns simbolizē enerģiju un šajā telpā jaunekļi nodarbojās ar fizkultūru – enerģijas ģenerēšanu.
Trešā telpa, kur spēlēja mūziku simbolizē vēju, jo tieši vēja dēļ mūzika izplatās. Visi taču zin, ka ja cilvēks runā tad viņu ir grūtāk sadzirdēt, ja klausītājs stāv „virs vēja”, bet vieglāk, ja „zem vēja”. Un mūzika, tāpat, kā vējš ir neredzams elements – cilvēks viņu jūt, uztver ar kādu no savām maņām, bet redzēt viņu nevar – tikai elementu radīto iedarbību.
Nu un pēdējais elements – zeme, bija ļoti tieši atveidota telpā, kura atradās bloku ēkas priekšpuse, kur norisinājās arī daļa darbības, ar zaļā elementa palīdzību – nezinu vai tas bija paklājs vai kas tamlīdzīgs.
Tātad mums ir 3 spirituālās telpas un 4 materiālās, kuras kopā veido vienu veselu cilvēku – ar ciparisko simbolu 7. Un ja visas šīs telpas, visi šie elementi savstarpēji pareizi mijiedarbojas tad cilvēks ir vesels, visas lietas notiek pašplūsmā un visi fizioloģiskie procesi [arī vairošanās] notiek dabiski un tie nav jākontrolē / mākslīgi jāietekmē.
Otrais Cēliens.
Nedaudz par par to pašu cilvēku - 3 un 4 apvienojumu. Otrajā cēlienā tas tika attēlots pat ļoti ģeniāli – vienkārši pagriežot skatuvi / bloka ēku. Un tajā brīdī visi šie iepriekšējie simboli saplūda vienā ēkā – vairāk nebija redzams katrs elements, bet ēka / cilvēks, kā viens veselums, kuru veido šīs nelielās iedaļas. Un kāds šis cilvēks bija? – noplucis, pelēks ar citu cilvēku veidotiem uzspiedumiem - grafiti, kas simbolizēja citu cilvēku un pat tautu, valstu uzspiestos kanonus, domāšanu, dzīves veidu. Un lai ka cilvēks, latvietis censtos tos noslēpt, aizkrāsot – tie vienalga būs TUR, apakšā zem visām pārējām kārtām ar kuram cilvēks cenšas noslēpt savus netikumus / pagātni. Ēka bija kantaina, lai parādītu cilvēka / latvieša kantaino domāšanu, kuras rezultātā, cilvēks pats nepamana, ka skrien ar galvu sienā, no kuras nolūp rūpīgi pielipinātās flīzes. Un šo kantaino, aprobežoto domāšanu mūsos veidoja krievi, kad bija okupējuši Latviju – tāpat, kā Latvijas skaistajās ainavās veidoja tās briesmīgās bloku ēkas. Un ar katru kantaino bloku ēku, kādos pāris desmitos latviešu „iepotēja” savu kantaino domāšanu. Šis brīdis atkal ļoti labi tika atveidots, kad uz ēkas sienas parādījās lielā, krieviski runājošā galva. Tā nav vienkārši ēka – tas ir domāšanas veids, tā ir runas māksla, uzvedības kultūra un sabiedrības identitātes apzināšanās. Un cilvēkam, latvietim ir jānojauc šīs padomju kastes, tāpat, kā ir jānojauc iepriekš veidotie stereotipi viņu galvās – un ir jāapzinās, jāveido pašiem sava kultūra domāšana un arhitektūra. Tad kad latviešu galvās, dvēselēs un miesā vis būs kārtībā, harmonijā – tad arī nebūs jāuztraucas par populācijas skaita mākslīgu ietekmēšanu – tad māte daba pati visu sakārtos.
Pēdējais, ko pamanīju, bija grafiti stilā uz sienas veidotais simbols, kurš ļoti atgādināja vienotības simbolu – šis te ķeksis, kurs līdzīgs NIKE simbolam. Viņš gan nebija veidots zaļā krāsā – droši vien lai izvairītos no tiesas darbiem, bet gan tāds oranžīgs. Un kad uz skatuves nomainījās apgaismojums, tad gan šis krāsojums izskatījās zaļš. Šo vietu līdz galam nesapratu – tas laikam bija domāts tai vietai, kur aktieri lamāja politiķus, bet tanī vieta šis krāsojums vēl nebija redzams. Tādu baigo skaidrojumu šai lietai vēl neesmu atradis / izdomājis, bet tas jājautā pašam režisoram, vai viņš ar šo elementu bija kaut ko domājis vai nē – savādāk var saskatīt lietas, kuras nemaz nebija domātas izrāde un tad var sanākt stundām runāt un rakstīt par neeksistejošām, pašu izdomātām lietām – faktiski, kult tukšu gaisu. Un ja vēl, kāds to visu izdomājumu lasīs.... Tāpēc labāk šo elementu nekomentēšu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru