Absurda drāma, kura uzrunā sociālpolistskas problēmas, ar kurām saskaras ikviena sabiedrība. Darbā tiek aizskartas tādas problēmas kā: alkoholisms, tikumība, aizspriedumainība, indivīda socializēšanās ar pārējo sabiedrību.
Darbs esot sarakstīts 1959 gadā. Francijā. Autors esot bijis pa pusei rumānis [tēvs], pa pusei francūzis [māte].
Darba centrālā persona ir Beranžē - „pagrimis” cilvēks, kurš ir nonācis alkohola atkarībā un tādēļ kļuvis nevīžīgs, slinks un ar viņu vairāk nerēķinās viņa draugi. Bet lai cik „slikts” viņš būtu, viņam ir darbs un viņš šo darbu kaut kā paveic. Bet kā? Vai labāk nebūtu pieņemt viņa vietā kādu citu labāku / jaunāku personu bez „kaitīgajiem” ieradumiem? Šis jautājums ir aktualizējies mūsdienās Latvijā, kur ĻOTI DAUDZĀS vietās strādā padomju laika cilvēki, kuriem ir iemācīties darīt vienu lietu un viņi, kā tādi roboti to arī dara. Un tanī pat laikā ļoti daudziem izglītotiem jauniem cilvēkiem nākas strādāt savām spējām neatbilstošus darbus. Viņi ir jauni – viņi pārvalda jaunākās tehnoloģijas [datorus], viņiem ir jauna pozitīva domāšana un degsme darboties.
Lugā Beranžē apsolās laboties – atmest dzeršanu un uzlabot savu veselību. Bet tas nozīmētu, ka viņš zaudē daļu no sevis – un vai viņš pēc tam būs labāks darbinieks vai sliktāks, jo viņš dara to un tā ko viņš dara tāpēc, ka viņš ir tāds kāds viņš ir. ir daudzi radoši cilvēki, kuri paveic savu darbu savas degsmes dēļ. Viņi uzsūc sevī info / pārdzīvojumus, strādā nenormētu darba dienu un kad darbs ir paveikts viņiem ir vajadzīgs atslēgties un viņi to paveic ar alkohola palīdzību – savādāk viņi sajuktu prātā. Un pēc pāris dienām viņi pārlādējušies un atkal gatavi darbam. Var jau teikt, ka viņiem ir sliktie ieradumi un ka sabiedrības acīs viņš neatbilst standartiem ,bet vai cilvēks bez šiem „sliktajiem” ieradumiem spētu darbu izdarīt tikpat labi???
Vēlāk lugā parādās degunradzis – viņš izdrāžas cauri pilsētas daļai, kurā uzturas lugas varoņi. Vēlāk aktualizējas jautājums par to vai tur tiešām ir bijis degunradzis un kā šo jautājumu var pierādīt. Šeit parādās cilvēcei raksturīgā birokrātija, kura dažās situācijās ir pilnīgi lieka.
Lugas beigās izrādās, ka degunradzis ir īsts un tas ir bijis cilvēks [kāds no viņu vidus], kurš pārvērties par degunradzi. Vēlāk arvien vairāk cilvēku pārvēršas, līdz visa pilsēta ir pilna ar degunradžiem. Nepārvērties paliek vienīgi Beranžē – saglabājot traģēdijas varoņa raksturīgo īpašību – saglabāt savu nostāju līdz galam. Šeit paveras ļoti plašs filozofēšanas iespējas par to ko šīs pārvērtības nozīmē. Tas varētu parādīt to, ka cilvēce [vai atsevišķi indivīdi] ļoti slikti pieņem kaut kādas inovācijas. Sākumā varbūt jaunās lietas nepieņem vairums sabiedrības, bet paskatoties uz lietām no cita skata punkta viņi saredz lietu pozitīvo pusi un pieņem tās. Bet it tādi cilvēki, kuri negrib / nevar mainīt savu skatu leņķi un viņi, kā zirgi, kuriem ir uzliktas klapes uz acīm, tikai „dragā” savu viedokli.
Lugā pēdējā, kura pievienojas degunradžiem, ir Dezija. Viņas darbība liek domāt par to vai cilvēkiem ir tiesības runāt par atsevišķām lietām iekams viņi nav tās pamēģinājuši. Sākumā Dezija baidās no degunradžiem un arī uzskata, ka tie ir slikti, bet ar laiku viņa zaudē savu pārliecību un viņa saprot, ka varbūt tie nemaz nav tik slikti un lai to līdz galam varētu saprast, vajag izbaudīt kā tas ir – būt degunradzim.
Viens no cilvēkiem, kurš pārvērtās par degunradzi šķiet bija Žans. Viņš pārvērtās jo nevaldīja pār savām jūtām. Viņš varētu attēlot cilvēku savaldīšanās nozīmi. Cilvēki paveic ļoti daudz darbību savas nesavaldības dēļ – un vēlāk izdarīto nožēlo. Ja cilvēks nekontrolē savas emocijas tad to uzplūduma laikā viņš var sastrādāt ļoti daudz muļķību – nodarīt pāri gan sev, gan citiem.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru