pirmdiena, 2011. gada 21. marts

Čīkstošā klusuma pārdomas


Izrāde, kura skaļi pasaka to, ko katrs kaut reizi pie sevis ir nodomājis.
Igaunijā izrādīta ap 300 reižu un to esot noskatījušies ap 80 000 cilvēku – tagad laiks latviešu publikai… 
Vadonis… Ilgu laiku cilvēkos centās iesēt ideju, ka Latvijā vajag spēcīgu vadoni, kurš spētu valsti izvest no krīzes. Beidzās vēlēšanas un kaut kā šī vadoņa tēma pazuda / noklusa. Ideja jau pati par sevi ir galīgi garām – cilvēkiem vajag pliķi sejā, vai kur citur, lai tā beidzot saprastu, KA LAI KAUT KO PANĀKTU IR JĀSĀK PAŠIEM KAS DARĪT. Tas tak ir visas bērnu audzināšanas pamatā – bet tā jau arī ir visas problēmas sakne: audzināšana un izglītība. Var jau domāt, ka Latvija ir 21 gadsimta valsts un mēs te dzīvojam baigi attīstītā / izglītotā sabiedrībā, bet reāli Latvija ir pilna analfabētu – ja skatās tā pa lielam. Un šis te stulbums tiek nodots no paaudzes paaudzei. Nesen meitenes no HomoEcos uzaicināja mani līdzi uz Valmieru, kur pabijām vienā no modernākajiem atkritumu poligoniem un vēlāk uz Zaļās Dzīves Skolas nodarbību, kur tika runāts par pareizu atkritumu šķirošanu un ekoloģisku dzīvesveidu. Tajā seminārā uzstājās arī ZAAO vadītāja Ieva Veģere, kura teica, ka izmainīt sabiedrības domāšanu ir ļoti grūti un citos gadījumos ātrāk nomainīsies pati sabiedrība – ir jānāk jaunai / citai paaudzei. Tad kad izaugs cilvēki, kuri no mazotnes aiz loga būs redzējuši vairākas atkritumu tvertnes, kuras paredzētas atkritumu šķirošanai, tad viņi to uztvers, kā pašsaprotamu un ne tikai viņiem tas liksies loģiski un normāli, bet viņi nespēs iedomāties, ka atkritumus varētu arī nešķirot. Un tas attiecas uz jebkuru tēmu.
Latvijā it nekas neuzlabosies un nemainīsies tuvāko 3, 5 vai 10 gadu laikā – būs jāpaiet gadu desmitiem. Šobrīd būtu vienlīdz liela nozīme jāpievērš gan skolēnu, gan viņu vecāku izglītošanai, lai mainītu viņu domāšanu. Latvijas okupācijas laikā krievi ļoti cītīgi [pat ar uzviju] piekopa savu stratēģiju – no katras okupētās sabiedrības izvest / nogalināt 10 % sabiedrības un tā vietā ievest „stulbus” / neizglītotus krievus. Bija jāpanāk sabiedrības atkarība no valsts vadības. Un tas viņiem ļoti labi izdevās – un darbojas līdz pat mūsdienām. Kā šodien tiek audzināti bērni? Viena man paziņa strādā par aukli – tāpēc zinu, kā šis process notiek. Pats negribas lietot vārdu „aukle” – agrāk pastāvēja tāds vārds „mājskolotāja”, bet tas kaut kā izzuda – auklei nav tik daudz jāmaksā. Viņa katru dienu iet nevis vienkārši pieskatīt, bet audzināt bērnus. Tas ir grūts un sarežģīts process, kurš ir ilgst ļoti ilgu laiku. Bērns ir nevis vienkārši jāpieskata un jādod tam vis ko tas vēlas, bet viņš ir jāaudzina – katru dienu. Bet nevis aizrādot un norādot uz viņa kļūdām [un ieaudzinot bērnos kaut kādu mazvērtības kompleksu], bet pamācot, kā kaut ko darīt pareizāk / labāk. Bērnam ir jāļauj sasities, lai viņš mācītos no savām kļūdām. Viņam ir jāliek pašam paņemt ko viņš grib. Un raudāšanu /niķošanos nevajag censties pārtraukt ar saldumiem un pielabināšanos. Ja viņa ar šīm lietām strādā veselu nedēļu diendienā – to var iemācīt. Bet ja bērns brīvdienās tiek aizvest un atstāts pie vecvecākiem tad 1dien viņš ir pilnībā izlaists un vis darbs ir atkal jāsāk no jauna. Šī ir mūsdienu sabiedrības problēma, jo mēs esam auguši pie padomju vecmammām, kuras mums deva visu ko mēs vēlamies. Sabiedrība ir pieradusi, ka viņai no bērnības tiek dots vis ko tā vēlas un arī pieauguši tie gaida „varoni”/ „vadoni”, kurš tagad nāks un glābs. Ja bērns sasit savu mīļāko rotaļlietu tad nevajag skriet un pirkt jaunu, bet pateikt, ka ja gribi lai tev būtu ar ko spēlēties tad nevajag mest savas mantas pret sienu. Tas ir ilgs un grūts process, kuru DAUDZI mūsdienu cilvēki nesaprot, jo ir auguši pie padomju ōmēm un ja viņas tā uzauga tad arī mums būs labi.
 Vadonis… Nebūs nekāds vadonis – būs vien jāsāk kustināt savas slinkās pakaļas pašiem jārūpējas par savu labklājību. Bet kā to pateikt cilvēkiem, lai viņi to saprastu??? Šoks ir ļoti labs paņēmiens. Sabiedrība ir jāšokē un šī izrāde centās to panākt. Lietojot skaļus lamuvārdus un žestikulācijas, lamājot valdību un vienam otru, cerot, ka beidzot „atvērsim acis” un pievērsīsimies šai „daudz svarīgākajai” tēmai.
Teātris, kino vienmēr ir bijis ierocis, lai izplatītu sabiedrības viedokli un paustu uzskatus. Sēžot un skatoties izrādi pārņēma tāda revolucionāra / vienreizēja sajūta, ka atrodies kādā notikumā, ka notiek kaut kas liels un es tajā piedalos. Kaut kas domāts šaurai sabiedrības daļai, kā atrodoties slēgtā klubā, kura plāno paveikt kaut ko ievērojamu. Bija sajūta, ka notiek kāda slepena tikšanās un cilvēki uz skatuves ir tās vadītāji. Bet izejot no teātra tā sajūta palika tur iekšā – laikam nostrādāja ōmes audzināšana – tas jau nav priekš manis, gan jau viņi iztiks bez manis.
Esmu dzirdējis, ka citi cilvēki uzskata, ka šī izrāde ir vērsta pret krieviem. Viņus vajadzētu izdzīt no Latvijas un tad tik būs labi. Nevaru nepiekrist šādam viedoklim, bet es šo izrādi uztvēru savādāk. Tā pēdējā aina, kur uz sienas tika projicēta liela Kaimiņa seja šķiet bija atslēga visai izrādes tēmai – liela, mierīga krieviski runājoša seja uzdod mazajiem, apakšā lēkājošajiem latviski runājošajiem cilvēkiem, kas viņi un ko viņi grib? Tas likās tā diezgan simboliski. Krievi zina kas viņi ir un kas viņi grib būt – viņi ir liela, nekaunīga, nežēlīga varu kārojoša nācija, kura ir gatava iznīcināt / nogalināt miljoniem citu cilvēku, lai ieņemtu visu pasauli. Bet grib tie „mazie” latvieši? Un ko mēs esam gatavi darīt mērķa sasniegšanai? Tie ir jautājumi, uz kuriem ir jāatbild ik katram cilvēkam – ne tikai latvietim.
Mani personīgi šī izrāde baigi neaizskāra, jo sen nedomāju tik šaurās vienībās. Cilvēki šobrīd uz pasaules ir savairojušies, kā jebkad agrāk un vienai daļai ir jāizmirst. Tas gan lugā [un arī citās diskusijās] nepatīk, ka runā tikai par cilvēku skaita palielināšanu. Neviens nerunā par kvalitāti un skaita ierobežošanu, bet to var saprast, jo tas ir izdevīgi ekonomikai un cilvēkiem, kuri kontrolē to. Cilvēks nez kāpēc sevi ir nostādījis augstāk par pārējām dzīvajām būtnēm. Neviens neuztraucas, ja izmirst kāda cita zīdītāju suga. Bet cilvēks – nē, cilvēks nedrīkst izmirt. Viņam ir jāvairojas un jo ātrāk, jo labāk. Mednieki ļoti labprāt mežos ierobežo zaķu, vilku, bebru un citu dzīvnieku populāciju, bet kāpēc neviens neierobežo cilvēku skaitu???
Man kaut kā liekas stulbi, kādi mākslīgi centieni uzlabot cilvēku skaitu. Izrādē tika vainota arī valdība pie tā, ka latvieši brauc prom utt. Man liekas tas tā normāli – cilvēks taču ir un paliek dzīvnieks, kurš pārvietojas uz labākiem medību laukiem, ja tādus atrod. Neuzskatu, ka Latvijas teritorijas pamešana ir kas slikts un ka to vajadzētu pārmest. Kāpēc mākslīgi ir jāuztur kaut kāda valsts? Izdzīvo stiprākais un ja cilvēki paši nav spējīgi uzturēt savu valsti tad tai ir jāaiziet bojā – kāpēc uzturēt, tādu sabiedrību, kura pati sevi nespēj uzturēt? Tāpēc, ka tāda kādreiz ir pastāvējusi? Vikipēdijā tāds ieraksts „Latvija” ir – ja kāds gribēs zināt, ka mēs esam pastāvējuši, viņi to varēs atrast tur.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru