Hamlets.

Stāsts par kāda jauna priņča centieniem atriebt nogalināto tēvu.

Lugu veidojis mistiskais Šekspīrs uz mistiskas dāņu pasakas pamata, par princi, kura tēvs ticis nogalināts. Iespējams, ka darbs ticis radīts ap 16. gadsimta beigām.

Lugas centrālā persona ir Hamlets. Viņa tēvu [karali] nogalinājis Klaudijs, kurš jau pēc neilga laika ir apprecējis arī Hamleta māti. Tā īsti nesapratu vai pie tēva slepkavības vainīga ir arī Hamleta māte vai nē. Vēsturiskā skatījumā šī slepkavība it kā nekās tāds īpašs nav – ja var ticēt nostāstiem tad valdnieku slepkavošanas ir bijis izplatīts veids kā pārņemt varu savās rokās. Šāds paņēmiens pastāvējis cik vien zināma cilvēces vēsture. Un domāju pastāvēs tikpat ilgi. Cilvēka dzīvība nekad nav bijis šķērslis politiskajai mašīnai. Un jo lielāka šī mašīna, jo vairāk līķu tās vēsturē mēs varam saskaitīt.

Par sava tēva slepkavību Hamlets uzzin no sava tēva spoka, kurš parādās tieši pusnaktī un pazūd līdz ar gaiļa dziesmu. Šī viet agan nav līdz galam izdomāta, jo lugā spokam ir jāparādās tikai neīsu laiku un viņš ir spiests pazust, kad dzied gailis. Bet ja pieņem ka gailis dzied kaut kad ap saules lēgtu tad pat ļoti rupji rēķinot spokam ir kādas 4-5 stundas laika, lai izstāstītu visu savu sakāmo. Bet nu luga ir tāda kāda tā ir un gailis dzied kaut kad nakts vidū.

Šī sastapšanās ar tēva spoku it kā ļoti pārmaina Hamletu un visi viņu uzskata par jukušu, lai gan bez ārējām pazīmēm grūti viņu salīdzināt ar jukušu. Laikam jau cilvēce nemaz nav tik ļoti mainījusies un vizuālais izskats šodien ir tikpat svarīgs kā tanīs laikos. Spoks lūdz / pavēl Hamletam atriebt savu slepkavu – arī it kā nekas jauns. Bet nez kapēc Škespīrs ir izvēlējies veidot Hamleta tēlu, tādu kuram laikam grūti to izdarīt. Vai arī Hamlets ir tik gudrs, ka šo atriebi grib paveikt pēc iespējas gudrāk – tāpēc viņš pieaicina aktierus un liek viņiem izspēlēt sava tēva slepkavības momentu. Karalim Klaudijam tas protams ne visai patīk un viņš liek Hamletu izvest uz Angliju un tur nogalināt – arī nekā tāda jauna / šokējoša. Lai gan iespējams tanīs laikos šis bijis labs veids kā šokēt publiku – vai šis jautājums bijis sabiedrībā ļoti aktuāls. Plus vēl viņiem tanīs laikos nebija pieejama visa tā informācija, kas mums šodien.

Tātad Hamletu ved uz Angliju, bet viņš uzzin par pavēli viņu noslepkavot un izbēg atpakaļ uz Dāniju. Viņš iekļūst galmā, kur dažādos veidos noslepkavo lielu daļu savu ienaidnieku. Divkaujā viņš gūst ievainojumu no saindēta zobena un arī pats mirst. Viņa māte netīšām iedzer saindētu vīnu, kurš laikam bija domāts Hamletam, un arī mirst. Lugas beigas daudzi uzskata par ļoti traģiskām, jo dažādos veidos – tīši vai netīši mirst liela daļa galveno varoņu – tipiski. Kaut kā nesapratu, kas šinī lugā tik īpašs... Interesantākā vieta likās, kur ataicinātie aktieri spēlēja to teātri – tas likās diezan interesanti, bet savādāk it kā nekas īpašs – iespējams šis stāsts liktos interesantāks, ja zināto reālos notikumus, kuri ir šeit apakšā, bet ja Šekspīrs gribēja iemūžināt kādus vēsturisku notikumus tad viņš to varēja izdarīt savādāk. Atspoguļojot notikumus paša veidotā lugā, notikumi zaudē jebkādu ticamību, jo pārvēršas par mākslinieka interpretāciju un ja viņš varēja piedomāt klāt kaut vienu nelielu daļu tad viņš tikpat labi varēja izdomāt visus notikumus un luga zaudē jebkādu vēsturiskas liecības nozīmi.

Šī luga ir izmantota šausmīgi daudzos darbos, ja gribat tad nosacītu sarakstu var apskatīt te.