Filma par Latvijas krišanu no vienas okupācijas citā. Latviešu karavīri cīnās par valsts neatkarību un meitenes sirdi. Vai sieviete var mīlēt vienlaikus divus vīriešus? Vai nāves priekšā vīrietis piedod mīļotajai neuzticību?
Ne vienu reizi vien ir dzirdēts, ka cilvēki izsakās par to, ka latviešu tautai nav vēstures, nav tik ievērojamas, kā citam tautām. Šim apgalvojumam negribas piekrist. Sava daļa taisnības jau tur ir – bet tas ir vienkārši laika jautājums – Baltijas teritorijā cilvēki uz dzīvi apmetās salīdzinoši vēlāk. Bet tas, ka Latvijai nav vēstures – tās nu gan ir pilnīgākās muļķības, ko ir panākušas valstis, zem kuru okupācijas sloga „mēs” atradāmies. Latvijai ir diezgan ievērojama vēsture, tikai tā ir pietiekoši ilgi noklusēta. Tagad, kad Latvija ir „brīva” ir jāizdomā veids, kā celt cilvēkos pašapziņas līmeni, vēsturiskuma apzināšanos. Protams, ka skolas solā interesantāk ir klausīties par grieķu varoņiem, kuri cīnās ar milžiem un citiem briesmoņiem, nekā par latviešu bāleliņiem, kuri dzīvoja mežā. Līdzšinējā izglītības sistēma [informācijas krāšana] ir pierādījusi, ka tā nedarbojas, bet citu variantu negrib ieviest, jo izglītības sistēmai ir jābūt „tradicionālai”. Diemžēl šīs tradīcijas saglabājušas no okupācijas laikiem.
Izglītības ministrijai vajadzētu pakonsultēties ar kādu SA vai reklāmas speciālistu, lai tas pamāca, kā labāk cilvēkiem „iesmērēt” kādu preci. Nav svarīgi vai tā ir šokolāde, trauku mazgājamais līdzeklis vai valsts vēsture – reklāmā darbojas viens princips – visparastākā reklāma. Ja pietiekoši ilgi, dažādās vietās parādās informācija par kādu lietu, tad tā nosēžas cilvēka zemapziņā. Reklāmai nav jābūt žilbinošai vai grandiozai – galvenais noteikums – tai jābūt pastāvīgai.
Kino ir ļoti labs veids, kā cilvēkos iemānīt zināšanas par vēsturi – nav tas pats lētākais, bet domāju pietiekoši efektīvs. Un vēsturei jau nav jābūt pilnīgi patiesai – filma jau skaitās mākslas darbs, kuru tāpat, kā vēsturi var tulkot dažejādi. Galvenais, ka par vēsturi runā un iespējams cilvēkos ceļas vēstures lepnuma līmenis. Šobrīd izveidojusies diezgan amizanta situācija, kad abas sfēras: vēsture un kino ir tādā nepatīkamā situācijā. Abām ir vajadzīgs kaut kas, kas viņām palīdz „pārdoties” – kino jomā tiešā nozīmē. Un šis trūkstošais elements ir tieši otra sfēra. Jaunatnei grāmatas lasīt ne visai patīk un vienīgais veids, kā viņos iemānīt vēsturi ir tieši kino. Un kino jomā ir tas pats – vienīgais žanrs, kuru Latvijā ir iespējams kaut cik normāli pārdot ir vēsture. Kaut kā citas jomas buksē. Labi – filmās var būt visādi gudri kinematogrāfiski paņēmieni un citas lietas, bet tā emocija, kaut kā visvairāk, uzkvēlo tieši kur ir vēsturiski elementi. Bet arī tas šķiet ir tāpēc, ka cilvēkiem patīk gausties par ļaunajiem kaimiņiem, kuri viņus ir apcēluši.
Pats arī valsts vēsturi pārzinu diezgan slikti un visi notikumi savijušies viena kamolā, kurš ir kaut kur ļoti tālā pagātnē. Šī filma bija interesanta ar to, ka notikumi risinājās divos laikos – tagadne un tālā pagātne. Lai gan līdz pat filmas beigām bija grūti saprast vai pagātne ir realitāte, vai Freimaņa atveidotā tēla stāsts. Tāda nosacīta skaidrība ieviesās ar to fotogrāfiju. Tas arī bija tas elements, kurš savilka kopā tagadni ar neskaidro pagātni un piešķīra tai realitātes sajūtu.
Ne visai izdevušās vietas likās, kur zaldātiņi vienaldzīgi / nekonkrēti braukā pa karti ar pirkstiem, bet runā par kādu konkrētu mežsarga māju. Vēlāk tai pašā mājā, pēc pirts, kāds zaldāts teica :”Kas var būt labāks par īstu lauku pirti?” – Tad viņi sanāk, ka ir baigie pilsētnieki? Vēl acīs iekrita vieta, kur par viņiem izteicās, ka viņi ir nomocīti, izbadējušies, bet Reiniku Lauris galīgi pēc tāda neizskatījās. Šeit varētu padiskutēt vispār par viņa atbilstību lomai un iederību filmā – vai tā ir pazīšanās, vai cerība, ka tad filma iegūs lielāku skatītāju skaitu.
Par filmas notikumu patiesumu nemāku izteikties.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru