Manā uztverē brīvība tieši tā arī definējas - caur rīcības brīvību. Jo vairāk rīcības iespējas, jo brīvāks ir cilvēks. It īpaši tas attiecās uz cilvēkiem piederošām lietām - ar savu īpašumu man vajadzētu būt spējīgam rīkoties, kā es pats vēlos.
Ziņas skatos un lasu diezgan pavirši, bet to, ka arvien vairāk tiek attālināts pensionēšanās vecums, neesmu palaidis garām. Pensiju sistēma ir kā tāds sadarbības veids starp iedzīvotājiem un valsti. Līgums, kurš izpaužas likuma veidā. Kamēr es esmu darbspējīgs un pelnu naudu, daļu no šīs naudas es atdodu valstij caur nodokļiem. Bet pēc pāris desmitiem gadu, kad man šo naudu vajadzēs, valsts man viņu atgriezīs caur pensiju. Teorētiski, jau ļoti skaisti, BET šis līgums ir sastādīts vienpusīgi [no valsts puses]. Pie līguma sastādīšanas, man nebija nekādas teikšanas. Es nevarēju piedāvāt savu variantu, savus nosacījumus - cik daudz maksāt, kad maksāt un vai vispār es to vēlos darīt. Valsts vienpusīgi sastādīja līgumu par to, ka ES!, maksāšu VIŅIEM! un pasludināja to par likumu. Likumu, kura nepildīšanas variantā TU! tiec sodīts - visticamāk ar vēl lielākiem maksājumiem un iespējams pat ar cietumsodu. Nezinu kā jūs, bet es šajā visā izvēli un brīvību neredzu. Man tas vairāk atgādina bariņu ar reketieriem no 90tajiem. Nodokļu nemaksāšanas gadījumā ES esmu noziedznieks, bet ja valsts pasludina, ka kārtējo reizi paaugstina pensionēšanās vecumu, tās ir tikai nelielas, likumīgas, izmaiņas līgumā, jo likumus nosaka valsts. Iedomājaties, ka jūs strādājat kādā fiziski smagā, nogurdinošā darbā [kā to dara daļa Latvijas iedzīvotāju]. Un tieši pirms pašām darba dienas beigām, kad bezmazvai ģībstat no pārguruma, atnāk jūsu priekšnieks un jums pasaka, ka pagarina darba dienu uz 12 studām un rīt visticamāk būs jāstrādā 14 stundas. Un tas nevis, lai jūs vairāk nopelnītu, bet viņš varētu atmaksāt jauno mašīnu.
Manā skatijumā, "brīvā valstī" tās iedzīvotājam būtu pašam tiesības lemt, kā rīkoties ar saviem līdzekļiem, sevis nopelnīto naudu. Vai daļu no tās atdot valstij vai ieguldīt, kur citur. Ja man šodien nebūtu jāmaksā nodokļi - iespējams vecumdienās man nevajadzētu pensiju. Es šo nodokļos nomaksāto naudu varētu ieguldīt savā uzņēmumā, nekustamajā īpašumā vai arī vienkārši noguldīt bankā. Šobrīd daļa manas naudas ieplūst mistiskā valsts sistēmā un nav PILNĪGI NEKĀDAS garantijas KA! es viņu atgūšu un ja atgūšu tad KAD!? Ja es savu naudu noguldītu bankā, pie līguma slēgšanas būtu strikti definēti VISI nosacījumi. Sistēma būtu pārredzama [cik daudz uzkrājies] es varētu noteikt ikmēneša iemaksājamo summu un nepieciešamības gadījumā [kāda operācija vai kas cits] man tā būtu pieejama uzreiz, un nebūtu jāveido dažādas eņģeļu akcijas.
Kas notiek ar valstī iemaksātajiem nodokļiem, kad cilvēks nomirst [sasniedzis vai nesasniedzis pensijas veumu]? Tā "pazūd". Savu bankā iemaksāto naudu ES varētu atstāt SAVIEM bērniem. Tā neaizplūstu pie dažādiem liekēžiem, bet ar katru paaudzi veidotos arvien lielāks uzkrājums. Notiktu pilnīgi pretējais - atšķirībā no valsts sistēmas, pensionēšanās vecums SAMAZINĀTOS! Un pēc pāris paaudzēm, maniem bērniem nebūtu jāstrādā vispār, jo viņi varētu pārtikt no procentiem, kuri nāk no noguldītās summas.
"De jure" mēs ieguvām jau sen, bet "De facto" attālinās ar vien tālāk un tālāk.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru