Nesen [8.05.2012] devos nelielā izbraucienā. Doma bija pabraukt kādu gabalu pa Rīgas apvedceļu un savākt pa ceļam kādu slēpni. Plāns bija doties ārā no pilsetas pa Ulmaņu gatvi līdz Babītei un tad tālāk pa apvedceļu līdz Stūnīšiem [šoseja Jelgava - Rīga] un tad atkal iekšā betona džungļos. Uz kartes rupji uzmetot sanāca kādi 50km.
Kā pirms katra nopietna izbrauciena, sadzēros ūdeni un devos ceļā. Nokļūt līdz pirmajai pieturai / slēpnim pie Babites viadukta bij salīdzinoši grūti, jo brauciena sākums parasti ir grūtākā brauciena daļa, plus šis posms labi pazīstams. Slēpņa atrašanos noteicu āti - viņa dabūšana rokā prasīja nedaudz vairāk laika. Nācās nedaudz pafunktierēt, bet slēpni rokā dabūju - plus šim slēpnim par "sarežģīto" rokā dabūšanu. Pāris foto ar slēpni un devos tālāk pretī nezināmajam.
Līdz nākamajam slepnim Skultes viaduktā bij jānobrauc vien nieka 3.5 km. Ceļa segums ievērojami vecāks, līdz ar to bedraināks. Vēl viena lieta ko uzreiz pamanīju - fūres. Nu bet protams, tas taču apvedceļš. Ar šo pieturu gan sanāca kļūme - nezinu kapēc biju apgriezis izprintēto karti otrādi un meklējos pa nepareizo pusi. Atradis nekā es devos prom uz nākamo pieturu 5.5 km attālumā. Nonācis tur sapratu savu kļūdu un nolēmu braukt atpakaļ. Tā kā, lai atrastu otro slēpni bija jānobrauc kādi 14.5 km. Meklējot īstajā vietā, to pat bij grūti nosaukt par meklēšanu. Pāris foto un aiziet tālāk. Pa gabalu nopētīju ceļmalā / mežmalā / nekurienes vidū saceltās rindu mājas - nesaprotu, ar kuru galu domāja tas cēlēji? Advertaizings gan šeit ir līmenī.
Pēc otrā slēpņa atrašanas trešais jau bija pavisam ĪZĪ - aizgāju paņēmu un minos tālāk, lai savāktu Olaines rajona viadukta slēpni. Tikpat vienkārši. Ātra maiņa un talāk uz manu sākotnēji ieplānoto slēpni - Olaine army base. Šie četri tilta slēpņi man ne visai patika, jo vieta ir emocionali neētra - liels troksnis, vietas nav pašas tīrākās un slēpņi paši ar ne visai interesanti - diezgan vienkārši. Uz nākamo liku lielākas cerības, jo tas atrodas vecas armijas bāzes teritorijā. Devos iekšā mežā - tāda neliela kņudoņa - es viens pats, vieta nepazītama un tā... Jau pēc neilga laika no sūnām ārā spraucās padomju spoki, bet pēc kartes izskatījās, ka mērķis vēl nepavisam nav tuvu.
Pēc kāda laika nonācu nosacītā ceļa galapunktā. Apkārt drupas. Sajūtas jocīgas - tada pamestība. Savādi, ka kara laikā tiek tērēti NEIEDOMĀJAMI līdzekļi šādu objektu izveidēm, bet tagad nekā. Mežs piedirsts un tas ir vis. Vajadzētu pieprasīt, lai Krievija dod līdzekļus šo mēslu savakšanai. Pēc uzrakstiem uz sienām spriežu, ka tagad šādas vietas kalpo kā krieveļu tusēšanās vietas un... Nu jā, slēpņu izlikšanai. Tā kā nelietoju GPS ierīces, lēnām apstaigaju apkārtni - ne visai patīkami. Pēc apraksta slēpnim bij jābūt kādā kalnā - vienu atradu / uzkāpu / slēpni neatradu. Kalns izskatījās cilvēka roku veidots un pakājē bij izmūrēta ieeja. Kā pilnīgs analfabēts armijas lietās spriežu, ka tā bij kāda raķešu palaišanas vieta. Drusku paložņānu pa kalnu, bet nekā. Diemžēl šeit uzturēties ilgi nesanāca, jo bij jābrauc mājās. Bet vieta pietiekoši interesanta, lai šeit atgriestos vēlreiz un visu izpētītu kārtīgāk.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru