SME TEAM trip to Lithuania. Part III

Sestdiena – Palanga – Klaipēda 31km

Rīts daudzsološs, laiks normāls, pat saulains. Sakrāmējamies, nopērkam brokastis un kafiju, dodamies uz pludmali brokastot. Mārcis pat nopeldas jūrā. Es nelienu aukstajā ūdenī, jo šorīt taču baudīju īstu ekstru – siltu dušu.

. Esam vietējā bibliotēkā, internetā apskatījušies, ka vilciens no Liepājas uz Rīgu iet pirmdienās un sestdienās, plkst.6:00. Šodien laikam ir piektdiena. Mums vēl ir nedēļa laiks līdz sestdienai. Jūtamies ļoti labi, jo esam gulējuši siltā gultā, drēbes sausas, saule spīd. Tā nu nolemjam, ka jābrauc tālāk. Kaipēda. Skaisti. Paceļamie tiltiņi, burinieki, jahtas un skaista vecpilsēta. Vespilsētas laukumā noenkurojamies uz soliņiem iepretim skatuvei, uz kuras drīz sākas folkfestivāls, kurā piedalās arī latviešu folkloras kopa no Mālpils. Dzirdējām un redzējām gan krievu, gan somu, gan ungāru tautas dejas un dziesmas. Šajā festā trāpījām pilnīgi netīšām. Lieki piebilst, ka koncerta laikā ik pa laikam atkal lija un mēs dzīvojām savos dzeltenajos lietus mēteļos. Nenoklausījušies visu koncertu, aizbraucām prom, jo mums vēl jāatrod vieta, kura piemērota nakšņošanai teltī.

 Apskatam tādu kā promenādi un vēlāk nesaprotam, kā no turienes tikt prom, kā izrādās esam uzbraukuši uz saliņas pa tiltu, kurš ik pa laikam tiek pagriezts tā, ka dod ceļu jahtām un kuģīšiem. Kopā ar citiem tūristiem gaidīdami tiltiņa pagriešanu mums labvēlīgā virzienā, atkal sagaidām kārtīgu lietu. Sistēma atstrādāta – maiss uz somas, lietus mētelis mugurā un mūkam līdz pirmajam jumtiņam tiklīdz varam. Paslēpjamies no lietus pie kāda veca kluba. Apēdam pēdējās rozīnes un gaidam labākus laikus. Tiklīdz lietus piestājis minam uz jūru, kāpām. Lielā vējā uzceļam telti un dodamies gulēt, nezinot, ka naktī atkal būs vētra. Šoreiz esam gudrāki – somas un apavus saliekam lielajos maisos.

Septītā diena – Klaipēda - Palanga – Nīca - Liepāja 105km

Pamostos ļoti agri, no tā, ka kājas atkal peļķē, bet nogurums ir tik liels, ka saritinos guļammaisa sausajā galā un guļu tālāk, tā pat ārā ir nenormāls vējš un lietus, situāciju mainīt nevaru, labāk guļu. Kad pamostos nākamo reizi, redzu, ka Mārcis sēž un ar karoti smeļ ūdeni ārā no telts. Nu mans optimisms ir zudis. Es vienkārši sēžu saritinājusies čokurā, apsegusies ar pusslapju guļammaisu, un kaut ko gaidu. Secinam, ka tagad mums ir divi varianti – meklēt atkal naktsmītni Klaipēdā vai braukt majās. Klaipēdai mēs nepatīkam, tātad brauksim mājās. Salokam slapjo telti un guļammaisu, sakrāmējamies un dodamies prom no kāpām. Sajūtas nav tās pašas patīkamākas pēc kurām dodas ceļojumos. Lai nenosaltu, virs džempera uzvelku lietus mēteli, bet kā par brīnumu, lietus ir piestājis, palicis vien milzīgais vējš. Smejoties, mierinu sevi ar domu, ka varēja būt vēl sliktāk, varēja arī zibens iespert teltī un riteņi varēja būt nozagti, bet tā nav. Priecīga miņos tik uz lielceļa pusi. Iegriežmies statoil pēc kafijas un snikera. Čekā rakstīs, ka ir septini no rīta. Izdzeram pa lattei, apēdam snikeru un viss, minamies uz Latvijas pusi. Tiekam līdz Palangai, nopērkam vēl ēst, kā mežoņi lielceļa malā, pie „iki” veikala apēdam no iepakojuma siltu vistu un kartupeļus frī, jo ripošana iekšā tūrisma pilsētā var paņemt parāk daudz laika. Līdz vakaram mums jātiek vismaz līdz Liepājai. Cik daudz laika mums ir, to mēs nezinam, jo telefons ir izladējies jau sen. No rīta būs pirmdiena un tas nozīmē, ka 6:00 mums jābūt Liepājā vilcienā, lai evakuētos uz Rīgu. Tā nu minam cik spēka. Visu mazliet čakarē mana sāpošā potīte, kuru atsitu laikam jau kaut kur Plungē, bet mīties ir vieglāk nekā staigāt, staigājot dažreiz pat kliboju. Ripo ļoti labi, nav pretvēja, ceļš labs, tiesa gan, tikai līdz LV robežai, tur tieši pie zīmes LATVIJA ir milzīga bedre, kura pēc lietus izskatās pēc neliela dīķīša.

Tālāk ceļš ir autentiski saglabāts no Ulmaņa laikiem. Šis ceļa posms, mīļie, ir Latvijas kultūras mantojuma saglabāšanas paraugstunda. Sešas dienas esmu minusies pa Lietuvu un bez problēmā, bet te 40km pa Latvijas ceļiem, es atvainojos, bedrēm un dupsis ir noberzts jēls, rokas atsistas sāp un trīc un galva jūtas tieši tā pat kā pēc smadzeņu satricinājuma. Reizēm izbesījusies vienkārši eju ar kājām un stumju riteni. Lēnām un neatlaidīgi virzamies uz priekšu. Tikuši līdz Nīcai, pārguruši vienkarši nogāžamies zālājā pie vekala. Telefonu aiznesam uzlādēties tūrisma info centrā, paši gribam nosnausties. Kamēs es vējā izžāvēju savu slapjo guļammaisu, Mārcis zālītē jau aizmidzis. Guļammaiss izžūst ļoti ātri, jo vējš ir kā jau Liepājas pusē. Laimīga ielienu savā maisā un grasos gulēt, kad konstatēju, ka nevaru aizmigt, jo riteņi stāv nepieslēgti. Pamodinu Mārci no dziļā miega un lūdzu viņam pieslēgt riteņus. Viņš tā īsti nepamodies kā iet tā ieiet ar kāju betona miskastes malā un pārsit kājas pirkstu. Jēē, asinis pa gaisu. Nu mums katram ir pa traumai, man labā potīte, viņam kājas pirksts, mazais pie tam. Tad es guļu, nemaņā. Mārcim miegs vairs nenāk, vinš žāvē telti. Vēlāk aizejam pēc telefona un sazvanam Mārča draugu Mārtiņu, sarunājam Liepājā naktsmājas. Vēl pēdējie 20km līdz Liepājai. Vakars izvēršas ļoti foršs, tiekam dušā, kopā ar Mārtiņa ģimeni grillējam vakariņas pagalmā un dzeram daudz siltas tējas. Guļam istabā, siltā gultā, ausīs nešalc vējš – neierasta sajūta.

Astotā diena – Kuldīga – Upesgrīva 86km

Mostamies un ieturam brokastis Mārtiņa ģimenes lokā. Silta putra – kaut kas nedēļu neredzēts. Īsta laime. Atvadamies un dodamies uz Liepājas centru. Nolemjam, ka laiks ir ļoti labs, esam palaiduši arī garām vilcienu uz Rīgu, brauksim uz Upegrīvu, uz kurzemes piejūras majām, pavadīsim tur atlikušo atvaļinājuma nedēļu. Ceļš līdz turienei tāls, iepriekšējā dienā esam nobraukuši vairāk kā 105km, vienas dienas laikā līdz Upesgrīvai netiksim, nakšņot teltī vairs negribas, lai gan tā tagad ir sarullēta sausa. Izplānojam braukt līdz Kuldīgai ar autobusu un tālāk ar riteņiem, tad dienas laikā paspēsim. Aizejam līdz autoostai, esam tur laicīgi, bet autobusu uz Kuldīgu nokavējam, tieši vienu minūti par vēlu mēs piecēlāmies kājās un sākām domāt par iešanu ārā no autoostas ēkas. Neko. Tā gadās cilvēkiem, kas nedēļu neskatās pulkstenī. Gaidam nākamo autobusu, kas ir tikai pēcpusdienā. Nogulšņājam pa Liepājas autoostu visu dienu. Kuldīgā esam tikai ap pieciem. Līdz majām vēl 86km.

 Nopērkam rimi pārtiku, esam atsākuši krāt zīmodziņus, būs mums vēl viens komplekts loterijas braucienam uz Bali. Ieturamies Ventas krastā tieši pie rumbas un tad gan sākam mīties mājup. Ceļš līdz Talsiem pārsvarā labs, brīžiem kolosāls. Pa ceļu staigā stārķi un lietus ari nelīst. Pie Stendes sākās briesmeklis - Latvijas bedres. Talsos pasēžam kalniņā pie ezera, uzēdam šokolādi un riekstus un pēdējiem spēkiem pa briesmīgu ceļu kratamies uz Upesgrīvu. Saule jau noriet, mājās iebraucam pusnaktī, nosaluši, noguruši, bet ļoooti laimīgi. Un jau šajā brīdī es nojaušu, ka mēs drīz brauksim atkal, neskatoties uz to, ka ne Latvijā, ne Lietuvā šogad normāla vasara nav bijusi un atvaļinājums jūlija vidū mums izvērties par mirkšanu un salšanu negaisos un vētrās.