Ceturtā diena – Plunge – Kartena – Kretinga
– Palanga 54km
Šoreiz telts celtniecībai esam izvēlējušies pareizo
stratēģiju – no rīta telts ir saules apspīdēta un ir silti. Pēc pamošanās
vismaz stundu meklējam pa krūmiem ceļu uz vienīgo peldvietu ezerā. Šo vietu pa
gabalu var redzēt, bet kad pieejam attiecīgajā ezera malā, tad džungļos ir
jāatrod taciņa, kuru vietējie ieminuši līdz pat pašai pludmalītei, ja tā šo
netīro, nostaigāto smilšu pleķīti var nosaukt. Bet tas mūs netraucē, "restarts" ir
dabūts un dodamies uz pilsētas centru.
Šī ir ceturtā diena dabā, sāk gribēties
uzēst kaut ko normālu, aizejam uz vienīgo kafeinīcu pilsētiņā, pie kuras ārā ir
terase. Izskatās cerīgi, ēdienkartē šis tas rakstīts arī angliski, tomēr
oficiante saprot tikai lietuviešu valodā. Angļu un krievu šoreiz nelīdz.
Norēķināšanas ar „visa” un „master” arī ir sveša lieta, tā nu es tieku pie
pirmās vietējās skaidrās naudas no bankomāta. Kursu protams nezinam, bet
brokastīm ar vienu lielu onkuli uz papīrīša pietika un vēl pāri palika.
Šodienas mērķis – jūra. Visi šie ezeri un upītes, pie
kuriem nevaram piekļūt mums ir apnikuši, mēs gribam pie jūras. Tātad – minam
tik ilgi, kamēr dzirdam jūru. Laiks apmācies, karstums vairs mūs nemoka, drīzāk
esmu nosalusi. Kad Kretingā pasūtu kaut ko kam lietuviešu valodā vārdā ir boršķiai, saņemu auksto zupu. Sēžu savā
sauļošanās palagā satinusies un ēdu auksto zupu, atkal smidzina lietus.
. Pēc tam pēdējais posms līdz Palangai. Uz
Palangu ved veloceļš, uz lielā ceļa zīmes, kas aizliedz tur uzturēties gājējiem
un velobraucējiem, bet šīs zīmes neattur vietējos, nelegālos tirgotājus un
naktsmītņu piedāvātājus, kas tur sēž ar saviem plakātiem – kambariu nuoma.
Tikko kā viņus ieraugu, atceros, ka kādreiz esmu lasījusi, ka Palangā viesnīcu
var nerezervēt, istabu piedāvātāju paši nākot virsū, tā arī ir, bet mēs tik
miņam viņiem garām, gribam uz pludmali.
Bet pirms pludmales mūs pārsteidz Palangas tūrisma
vājprāts ar milzīgu tirgoņu ielu. Visas malas ir ar tirgotājiem, kas piedāvā
visu iespējamo un neiespējamo, cukurvate, saldējums, kafija, virtuļi, kukurūza
un vafeles uz kociņa, un restorāni, un spēļu automāti, karuseļi un iespēja
fotogrāfēties ar papagaili un vēl čūsku. Ja vien es šeit būtu nonākusi
bērnībā... Nenoturos un metos virsū cukurvatei, kuru Rīgā ir jāmeklē ar uguni,
bet Palangā var dabūt uz katra stūra.
Un visa šī garā tirgus iela nebeidzas pat
pludmalē un jūrā, jo ielas pagarinājums kā milzu tilts ieiet iekšā jūrā. Pa šo
tiltu staigā tūristi – no viena gala uz otru kā skudras, bet pašā pludmalē,
smiltīs, jūrā ir tikai daži cilvēki. Visi tūristi tikai pērk gardumus un
pastaigājas. Kārtējo reizi nosmejamies, ka lietuvieši nepeld un sākam meklēt
jumtu, zem kura pārciest kartējo lietusgāzi. Ērti iekārtojamies tukšā tirgotāju
būdiņā un uz galda izklājuši savas izmirkušās kartes iejūtamies tūrisma
informācijas centra lomā. Lietus līst, tuvojas vakars bet tūristi tik staigā pa
tigotāju ielu un pērk un pērk un skatās un brīnās, nekas neapstājas, kā skudru
pūznis. Mēs savā būdā saģērbjamies siltāk un tiklīdz lietus pierimis dodamies
uz pludmali, beidzot ceļam telti kāpās, zīmju par šādas rīcības aizliegumu
nekur nav. Kas nav aizliegts, tas ir atļauts. Virs jūras mākoņu maliņu rotā
virpulis, smuka piltuvīte, apskatam un tik ceļam telti. Naktī līst gandrīz
nepārtraukti – saprotam, ka mūsu telts nav īsti piemērota šādiem laikapstakļiem.
Piektā diena – Palanga – pirmā nakts zem
jumta
Pamostos
ar pilnīgi slapju guļammaisu, peļķi teltī, slapju somu un apaviem, kas stāvēja
iekšā teltī. Tikko sāk spīdēt saule, mēs jau sākam visu žāvēt, saulē, vējā esam
izkarinājuši visus savu slapjo iedzīvi un jau pēc dažām minūtēm atkal sāk līt
lietus un neatlaidīgi samērcē visu pa jaunu.
. Tad mēs saprotam, ka jēgas nekādas no šādas
žāvēšanas, satinam visu slapju somās un dodamies uz pilsētu. Paspējam uzēst
vietējo brīnumu – vafele uz kociņa un atkal sāk līt.
. Sajūta forša, tu esi uzkrāvis uz muguras somu, kura
pilna ar slapjām drēbēm, stāvi savā lietus mētelī, slapjās zandalēs un dzer
kafiju. Ričuki slapji, aplipuši ar smiltīm, ak, manas skaistās rumbas... un
uznāk atkal kārtīgs lietus. Apsēžamies parkā uz soliņa, zem koka un vienkārši
gaidam, kad beidzot beigs līt. Nosēžam tur kadu stundu, varbūt divas un
saprotam, ka neko nevar izdarīt, būs jāmeklē naktsmājas. Tā nu dodamies pie
plakātu cilvēkiem – kambariu nuoma. Istabu dabūjam ātri, tur sistēma
atstrādāta, viens sarunā, otrs aizved līdz mājiņai, trešais visu ierāda un
paņem naudu. Gulēšana uz veca divvietīga dīvāna ar iespēju mājas augštāvā
apmeklēt padomijas laika dušu mums izmaksā 60 litus, toties kamēr paši guļam,
gandrīz visa mūsu bagāža izžūst. Guļam uzreiz pēc dušas, arā spīd saule,
tūrisms rit pilnā sparā, bet mēs guļam, esam paguruši no gulēšanas slapjās
vietās. Kad pamostamies, ir jau pēcpusdiena un saulītē izlienam pastaigāties,
apskatām dzintara muzeju – skaista fasāde.
Un milzu piejūras parka vidū gluži
nejauši uzejam pūtēju orķestra koncertu. Vakariņas baudam mūsu lietuvā
iecienītāko produktu – rūgušpienu, kas pildīts krējuma bundžā, garšo lieliski.
Šo mēs te ēdam katru dienu, jo ļoti garšo un arī nodrošina kādas tur baktērijas
organismā. Papildus ēdam arī aptiekā nopirktus vitamīnus, reizēm C vitamīna
bundžu es tukšoju saujām, bet šī sistēma strādā – iesnas nedabūju pat tad, kad
biju slapja un pārsalusi. Īrētajā istabiņā līdz iemigšanai skatāmies
kabeļtelevīziju – Travel/porno. TV mums ir tāds ka brīnums, jo Latvijā, mājās
mēs TV nelietojam kopš digitalizācijas ieviešanas. Laimīga, siltā gultā
aizmiegu. Telts paliek satīta, slapja un smilšaina, istaba ir pārāk maza, lai
tur uzceltu vēl telti. Šī nakts, kuru beidzot pavadam telpās ir pirmā nakts
mūsu ceļojuma laikā, kad nelīst, kā arī pirmā, kad nemaz vairs nebaidos par
riteņu nozagšanu, jo tie atrodas telpās.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru