SME TEAM trip to Lithuania. Part I - Jelgava – Joniškis - Šiauliai – Kuršenai - Telšiai – Plunge

Vasara ir ceļojumu laiks, katrs dodas meklēt piedzīvojumus, cits tālāk, cits tuvāk, cits ielecot kādā festivālā, cits nopērkot lidmašīnas biļeti uz kādu eksotiskāku vietu. Mēs lēcām uz divriteņiem un izvēlējāmies apceļot un apskatīt daļiņu no kaimiņu zemes Lietuvas. Sākotnējie plāni ir tāli, Lietuvas galvaspilsēta un varbūt pat ieripošana Polijā, tomēr, izvērtējot apstākļus – ceļojuma laiks ir jūlija vidus un mēs esam divi kaislīgi jūras cienītāji, nolemjam samazināt kilometru apjomu, kā galamērķi un bāzi izvēloties Lietuvas piejūras pilsētas – Palangu un Klaipēdu. Ar mūsu raibajiem piedzīvojumiem varēsiet iepazīties caur Janas aprakstu un Mārča rūpētajiem vizuālajiem materiāliem.

Gatavošanās

Visu ziemu esam strādājuši pie mana velosipēda. Mārča fiksītim jau dažas sezonas aiz muguras, manējais ir svaigi tapis. Tiesa gan, es nobīstos un no īstena fiksīša nedaudz atkāpjos, man tomēr ir vajadzīgas arī bremzes. Īsi pirms brauciena sākam domāt par kravas stiprināšanu, jo līdzi ir jāņem telts, guļammaiss un soma ar nelielu kaudzīti mantām. Velosipēdi veidoti tā, lai viss būtu maksimāli vigls, pie šī principa pieturamies arī krāmējot somu. Līdzi neņemam neko lieku. Mana bagāža satilpst nelielā 20l mugursomā, guļammaiss man ir mazākais pieejamais, mans kompaktais lafums, kas paredzēts tikai vasarai. Īsā izmēģinājuma brauciena naktī Saulkrastos konstatējam, ka pietiek ar šo guļammaisu apsegties un ir jau karsti, tāpēc otru maisu līdzi nemaz neņemam. Teltī ieklājam paliktni, kam viena puse nedaudz pufīga, otra no follija, siltumizolācijai. Viss ekipējums ir vienkāršs, telts un paliktnis gādāti tepat yjskā, vien mans lafuma aizķēries no treknajiem gadiem. Šis brauciens viennozīmīgi ir mazbudžeta. Naudu plānojam izdot vienīgi par pārtiku un rēķinamies, ka var gadīties kas neparedzēts un jādodas mājās ar sabiedrisko transportu.

Pirmā diena – Jelgava – Joniškis 50km

Neliels satraukums jau ir vairākas dienas. Šorīt mostamies un braucam uz duch bike pēc velobagāžniekiem, kas stiprināmi pie sēdekļa stutes, jo mūsu ričukiem standarta bagāžniekus, protams, uzlikt nevar. Iepriekšējā nedēļā esmu apbraukājusi vai visus Rīgas veloveikalus, un lielākā daļa piedāvā vai nu neko piemērotu, vai arī ko švaku, ar to saprotot plastmasas izstrādājumu, par augstu cenu. Diena ir silta, apmēram 16 grādi un priecīgi, ka nav nežēlīgs karstums gatavojamies ceļam. Mazliet pēc pusdienlaika esam vilcienā Rīga – Jelgava. Izmantojam vilcienu, jo gatavošanās ir izvērtusies ilgāka nekā plānots un līdz tumsai gribam tikt jau Lietuvā. Jelgavā paiet vēl kādas divas stundas, jo izpildam savu rimi zīmodziņu plānu. Iepērkam pārtiku, iegūstam savu piekto rimi zīmodziņu vasaras akcijai un aizpildam anketu. Tātad rudenī brauksim uz Bali! Tagad minam uz Lietuvas pusi. Mērķis šodienai ir pilsētiņa Joniškis. Ceļš no Jelgavas līdz Latvijas robežai protams ir drausmīgs un nepiemērots velobraucējiem, bet mokam tik uz priekšu. Nedaudz pirms Elejas pamanām vēl divus velotūristus, kas nokrauti ar daudz, daudz, daudz lielākām somām un brauc ar tūrisma – komforta ričukiem. Lepni paminam šiem garām. Nedaudz pirms LV robežas uznāk pirmais šī ceļojuma lietutiņš, kuru veiksmīgi pārciešam zem veca, pamesta benzīntanka jumta. Nolīst, uzspīd saule un dodam tālāk. Ieripinam Joniškis. Protams nezinu cikos, jo kalendārs un pulkstenis ir pēdējais, kas mūs interesē šajā braucienā. Pulksteņa vietā mums ir saule, ja tā ir aiz mākoņiem, tad nokavējam arī gulētiešanas laiku. Joniškis iepērkamies maximā, pasēžam pilsētiņā ieprietim baznīcai, uzēdam, un tiklīdz sākam domāt par nakšņošanai piemērotas vietas meklēšanu, sak līt. Līst pamatīgi. Stāvam pie elektropreču veikala zem jumta. Pēc kārtīga gāziena vērojam dubulto varavīksni un vietējo varoņu akvaplanēšanu stāvlaukumā. Vēlāk aizripinam līdz ezeram, kurā plunčājas vietejie bērni. Ūdens ir nenormāli silts un sīkie nemaz nedomā pamest vienīgo pieejamo peldvietu. Tā nu mēs arī metamies tur iekšā, un tiekam gādīgi apšļakstīti ar ūdeni. Pirmais lielais secinajums – lietuvieši bērnus neaudzina, par nekaunīgu uzvedību viņiem omes un mammas neaizrāda, pat tad, ja sveši cilvēki svešā valodā uz viņiem bļauj. Tieku nosaukta par čučalku – būs jāpameklē vārdnīcā, ko tas īsti nozīmē. Bet tas tā, norakstu to uz manām sliktajām attiecībām ar cilvēces nākotni – bērniem.

Netālu no peldvietas esam uzcēluši telti un drīz jau dodamies gulēt. Naktī mostos vairākas reizes, no bailēm, ka pie koka pieslēgtos riteņus nozags vietējie jaunieši, kas reizēm staigā garām. Nakts vidū mūsu telts tiek izgaismota ar sarkanu gaismu, vairākas reizes pēc kārtas, ta arī nesapratu, kas tas bija, vai vilciena luksafors, kas mistiski varēja spīdēt no ezera otrā pusē esošā dzelzceļa, vai kāda vietējā mašīnas bremžu gaismiņas. Murgi par riteņu nozagšanu mani nepamet, esmu laimīga, kad beidzot pienācis rīts.

Otrā diena – Joniškis - Šiauliai – Kuršenai 65km 

Šodien gribam nobraukt līdz Šauļiem, pa ceļam netīšām pamanam Krusta kalnu un apskatām arī to. 

Ceļš uz Šauļiem labs, bet visu laiku pretvējš, neiet parāk ātri. Šauļos priecājamies par lielo gājēju ielu un kosmisko kaķi pie ezera. Ezerā neviens nepeld, mēs arī ne, jo nobīstamies no netīrā ūdens. Paguļam pusdienlaiku parciņā, pamostamies no vēja un negaisa draudiem un pārdabiskā ātrumā es jau esmu sakrāmējusi mantas un uzbraukusi atpakaļ kalnā, pilsētā, noslēpusies zem jumtiņa. Es ne par ko negribu izlīt, katru reizi kā parādās dažas lietus piles, jau velku maisu ārā, lieku to uz somas, kas piesieta pie bagāžnieka. Nogaidām, kad pāriet nelielais lietutiņš, škiet īsts negaiss tomēr pāriet pāri šai pilsētai.

 Iedzeram kafiju, apēdam snikeru un pa ļoti labu ceļu ar labu vēju aizminam vakarā līdz Kuršenai. Šajā pilsētiņā ir Venta, pie kuras bijām plānojuši nakšņot. Šeit arī kārtīgi līst, stāvam pie pilsētas kartes un meklējam pieeju pie Ventas. Izmeklējamies riņķī un apkārt visai pilsētai, bet līdz upei nekur nevar tikt, visur aizaudzis ar garu zāli. Lietus līst, izmēģinam savus dzeltenos lietus mēteļus, kas īstenībā pasargā ne tikai no lietus, bet arī no vēja un aukstuma. Somas uz bagāžnieka ietērpjam milzu maisos, lai neizmirkst un turpinam meklēt peldvietu, bet nesekmīgi. Satiekam lietuviešu ugunsdzēsēju, kurš netipiski lietuviešiem prot kreivu valodu un iesaka mums virzienu kurā meklēt upi, bet dubļi un garas ūdenszāles mums neder. Beigās uzceļam telti vienkārši pļaviņā un dodamies gulēt. 

Trešā diena – Kuršiai - Telšiai – Plunge 68km

Pamostamies aukstumā un slapjumā, jo esam uzcēluši telti ēnā. Es saprotu, ka ar savu vasaras ekipējumu esmu nošāvusi greizi, ādas zandales garajā slapjajā zālē paliek slapjas momentā, un es visbiežāk izvēlos pa usnēm un citiem džungļiem brist ar plikām kājām. Šajā naktī esmu nosalusi, plāns ar vienu vasarīgu guļammaisu uz diviem arī protams ir izgāzies. Čīkstu par aukstumu, bet optimisms vēl nekur nav zudis, nopeldamies pašā pilsētas centrā, parkā, kuram cauri tek Venta, pēc peldes organismam ir restarts, labsajūtā saulītē žāvējamies un ēdam maximā sagādātās brokastis.

 Šajā pilsētā nav nekā no turisma info centriem un līdzīgām padarīšanām, uz wc ejam padomijas laika poliklīnikā. Zobus tīram piepilsētas autobusu pieturās, runājoties ar vietējām govīm. Sākot braukt ārā no pilsētas ātri uzkarstu un pārgērbjos tur pat lielceļa malā. Džemperis somā un mugurā velku Mārča lielo, balto t-kreklu, jo pirmajās divās dienās esmu paspējusi saulē apdedzināt plecus un rokas un protams seju. Uz galvas sienam babaju lakatus, lai aizsargātu galvu no saules. Lakatus ik pa laikam laistam ar ūdeni, izveidojot normālu dzesēšanas sistēmu galvai. Karstums dienā ir pamatīgs, un mēs pat nenojaušam, ka jau pēc dienas vai divām mēs pēc šī karstuma ilgosimies. Pa ceļam nopeldamies upītē Virvyčia. Aukstajā upes ūdenī samērcējam no jauna savas galvas un minam talāk uz kalnaino Telšiai. Lūk šī ir pilsētiņa, ko ir vērts apmeklēt. Divi kalni, katrā kalnā baznīca un pa vidu ielejā skaistā pilsētnieku ikdiena. Tur pat blakus ezers. Pusdienojam vienā no kalniem pie pašas baznīcas, vēlāk zvanu aicināti ieejam arī baznīcā aplūkot arhitektūru. Tad cauri visai pilsētiņai dodamies uz otru baznīcu, pie kuras ir ļoti skaista, klusa vieta ar strūklaku, tāda sajūta, ka tu esi aizceļojis laikā, kādus paris gadsimtus atpakaļ.

Tad sameklējam kartējo kafeinīciņu, šoreiz interesantu terasi otrajā stāvā, izbaudam latte un brunojušies ar šokolādi minam līdz Plunge. Ceļš paiet ātri un jautri, jo jāpārvar mazi kalniņi, kas iet te augšā, te lejā, ar viena ātruma riteņiem tas ir diezgan interesanti. Kad esam uzkarsuši, laistamies ar ūdeni un dziedam pašizdomātas dziesmas, kuru teksts pārsvarā sastāv no Lietuvas pilsētu nosaukumiem.

 Plunge mūs sagaida ar ikvakara lietu, šoreiz lielo vēju un negaisu pārciešam benzīntaka stūrītī, satinušies lietusmēteļos. 

Tiklīdz lietus pārstājis, dodamies iekšā Plunge teltsvietas meklējumos. Apskatījuši vietejo kapsētu un dīvainu kulta vietu pie ezera, konstatējam, ka šeit kā jau Lietuvā, ezers ir, bet peldvietas nav, atkal ceļam telti vienkāši pļavā pie ezera, kurā iebrist var tikai pa dubļiem ar zvejnieku zābakiem. Šis ezers atrodas pašā pilsētas vidū, gandrīz visapkārt ir mājas un ceļs, bet ezera vidū ir daži stabi, par kuriem cīnās tā vien šķiet miljons kaiju. Pīles, kaijas un citi putni šajā ezerā ir tik daudz, ka tas saulrietā atgādina filmas Notebook ainas. Trakie putni trokšņo gandrīz visu nakti un esmu jau iemācījusies atšķirt smejošās kaijas no rejošajām.

Nākamo dienu piedzīvojumi pēc pāris dienam.